guldzēt
guldzēt parasti 3. pers., guldz, pag. guldzēja; intrans.
1.Radīt raksturīgas mainīga skaļuma skaņas plūstot, līstot, saduroties ar šķērsli (par šķidrumu). Atskanēt šādām skaņām.
PiemēriGrāvjos guldzēja ūdens. Citādi bija kluss.
2.Radīt padobjas mainīga skaļuma skaņas (parasti par smiekliem). Atskanēt šādam skaņām.
Piemēri..Skabārdzis atgāzās krēslā un iesmējās guldzošiem smiekliem.
Avoti: 3. sējums