gulgot
gulgot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; intrans.
1.Guldzēt1.
PiemēriSiltais Rīgas jūras līča ūdens, mēness gaismā gulgodams, lējās un skalojās gar [kuģa] biezajām tērauda plāksnēm..
- Siltais Rīgas jūras līča ūdens, mēness gaismā gulgodams, lējās un skalojās gar [kuģa] biezajām tērauda plāksnēm..
- ..liekas kaut kā dīvaini, ka.. zem zaļās zāles segas un mežiem gulgo un irdz melns, lipīgs šķidrums - nafta.
- No brūnganas krūzes es padzeros kāri, Tur kūpēdams gulgo piens, smaržains un svaigs.
1.1.reti Ar pārtraukumiem, mainīgā skaļumā šalkt (par vēju).
PiemēriSilti vējš bambusu birztalā gulgo, Tējas krūms uzzied, zeltoranžas spulgo.
- Silti vējš bambusu birztalā gulgo, Tējas krūms uzzied, zeltoranžas spulgo.
2.Liegi, mainīgā skaļumā skanēt (par balsi).
PiemēriEs dziesmu izdzirdu maigu un balsi, kas dūdo un gulgo. Pie bērna glauzdama vaigu, stāv māte.
- Es dziesmu izdzirdu maigu un balsi, kas dūdo un gulgo. Pie bērna glauzdama vaigu, stāv māte.
Avoti: 3. sējums