gurdens
gurdens -ais; s. -a, -ā
gurdeni apst.
1.Tāds, kam nav spēka, spara, enerģijas.
PiemēriSlimnieks ir gurdens.
- Slimnieks ir gurdens.
- Gurdeni locekļi.
- Rokas kļuvušas gurdenas.
- Uzmanīga māte vienmēr pirmā pamana bērna slimības pazīmes - bērns kļūst gurdens, zaudē apetīti, sāk niķoties.
- Jutos gurdena un gāju taisni klētiņā uz dusu.
1.1.Tāds, kurā izpaužas nespēks, spara, enerģijas trūkums.
PiemēriGurdenas kustības.
- Gurdenas kustības.
- Gurdens smaids.
- No smēdes ejot un šurpu nākot, nav vairs [kalējam] agrākie stingrie, žirgtie soļi, bet gausāki, gurdenāki.
- Lēniem, gurdeniem soļiem Anita kāpa augšā pa šaurajām trepēm.
- Pēc kādām minūtēm viņš atvēra gurdenās acis.
1.2.pārn. Tāds, kam nav spilgtas izpausmes, tāds, kurā nav rosmes, aktivitātes.
PiemēriSaule vēl nebija uzlēkusi, un viss šķita pelēks, neskaidrs.. Gurdeno ainavu vienīgi atdzīvināja kviešu zelmeņa košais paklājs..
- Saule vēl nebija uzlēkusi, un viss šķita pelēks, neskaidrs.. Gurdeno ainavu vienīgi atdzīvināja kviešu zelmeņa košais paklājs..
- Logā gurdena saule.
- Kā šīs lietavas aizvelkas mūža dienas, bez spēka, bez uzliesmojuma, nedzīvotas, pelēkbālas, gurdenas, nekam nederīgas...
Avoti: 3. sējums