halturēt
halturēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; intrans.; niev.
1.Pavirši, nevīžīgi, neprasmīgi strādāt.
2.Strādāt, lai iegūtu blakus peļņu. Strādāt, lai viegli nopelnītu.
Piemēri«Re, kāds viņš izskatās,» saka Reinis. «Mūžīgi neizgulējies, jo pēc darba halturē pie individuālajiem [būvētājiem].»
Avoti: 3. sējums