ieloce
ieloce -es, dsk. ģen. -ču, s.
1.Divkārt salikta un atlocīta sloksne (piemēram, audumam, tērpam).
PiemēriIeloču svārki.
- Ieloču svārki.
- Priekšdaļas ielocēs [tērpam] likta auduma spožā puse.
2.Vieta (parasti meža, upes) līkumā. Lokveida izvietojums. Ieloks (2).
PiemēriLīdz Ugālei vēl valda meži, kuru ielocēs pļavas šūpo smilgu zīdainos viļņus.
- Līdz Ugālei vēl valda meži, kuru ielocēs pļavas šūpo smilgu zīdainos viļņus.
- ..varēja iestigt izčākstējušā kupenā meža ziemeļu ielocēs..
- Augsti un kupli ap to [skolu] salapojuši koki, ziedošu puķu ieloce rotā dārzu..
3.Ieliekums.
PiemēriNormāla smagana aizpilda zobu starpas, veidojot it kā trijstūrveida izaugumus, un pirms pieaugšanas zobam rada ieloci uz zoba saknes pusi..
- Normāla smagana aizpilda zobu starpas, veidojot it kā trijstūrveida izaugumus, un pirms pieaugšanas zobam rada ieloci uz zoba saknes pusi..
Avoti: 3. sējums