ieloce
ieloce -es, dsk. ģen. -ču, s.
1.Divkārt salikta un atlocīta sloksne (piemēram, audumam, tērpam).
PiemēriIeloču svārki.
2.Vieta (parasti meža, upes) līkumā. Lokveida izvietojums. Ieloks (2).
PiemēriLīdz Ugālei vēl valda meži, kuru ielocēs pļavas šūpo smilgu zīdainos viļņus.
3.Ieliekums.
PiemēriNormāla smagana aizpilda zobu starpas, veidojot it kā trijstūrveida izaugumus, un pirms pieaugšanas zobam rada ieloci uz zoba saknes pusi..
Avoti: 3. sējums