iepelēks
iepelēks -ais; s. -a, -ā
iepelēki apst.
1.Ar pelēku nokrāsu. Pelēcīgs.
PiemēriIepelēkas acis.
- Iepelēkas acis.
- Iepelēki blāva gaisma.
- Sākumā veļas gabali bija iepelēki, smagi un līgani. Bet saule un vējš drīz vien padarīja tos baltus, spodrus un vieglus.
- Iepelēka, gluda, vienmuļa siena, nav tur nekā tāda, aiz kā aizķerties skatienam un domai.
- No tālienes raugoties, tā [smēde] izskatījās kā liels, iepelēks kalnu vanags, kas bridi nometies ielejā.
1.1.Tāds, kad ir blāva, nespodra gaisma (parasti par apmākušos rītu, dienu).
PiemēriIepelēka, apmākusies diena.
- Iepelēka, apmākusies diena.
- Aiz loga ir iepelēks rīts, tīrais brīnums pēc vakarvakara skaidrajām debesīm.
Avoti: 3. sējums