ierūsēt
ierūsēt -rūsēju, -rūsē, -rūsē, arī -rūsu, -rūsi, -rūs, pag. -rūsēju (retāk -rūsu, 1. konj.); intrans.
1.parasti 3. pers. Mazliet, arī vietumis sarūsēt.
PiemēriMitrumā naži ierūs.
1.1.pārn. Kļūt neskanīgam (par balsi).
PiemēriKuģenieks [dzelzceļa sargs] laida aizšķērsi augšā.. «Brauc ātri!» nočerkstēja galīgi ierūsējušā balsī.
2.Aprūsējot, sarūsējot kļūt tādam, ko grūti izkustināt, izņemt.
PiemēriIerūsējusi atslēga.
2.1.pārn. Nepieņemt, neatzīt jauno, censties saglabāt novecojušo. Būt kūtram, neaktīvam.
Piemēri«Dienas Lapa».. ir.. drusku svaigāka un nav tā savos uzskatos ierūsējusi kā «Baltijas Vēstnesis»...
Avoti: 3. sējums