iesprukt
iesprukt -spruku, -sprūc, -sprūk, pag. -spruku; intrans.; sar.
1.Ātri, bēgšus, slapstoties iekļūt (kur iekšā).
PiemēriPele iesprūk alā.
1.1.Ielavīties (kur iekšā).
PiemēriDažas strādnieces iesprukušas kantorī prasīt, kāpēc nesāk izsniegt aprēķinu un pases.
2.parasti 3. pers. Neviļus, negribēti ievirzīties, arī tikt ievirzītam (kur iekšā).
PiemēriPēterītim jau pirksts iesprucis mutē.
2.1.Strauji ievirzīties (kur iekšā) — par uguni.
PiemēriLiesmas iespruka šķūņa jumtā.
2.2.pārn. Neviļus, negribēti tikt izteiktam, izdarītam.
PiemēriAutora stāstījumā, personāžu runā.. iesprūk pa vulgārismam..
Avoti: 3. sējums