iesprukt
iesprukt -spruku, -sprūc, -sprūk, pag. -spruku; intrans.; sar.
1.Ātri, bēgšus, slapstoties iekļūt (kur iekšā).
PiemēriPele iesprūk alā.
- Pele iesprūk alā.
- Lapsa jau ātrāk bija dzirdējusi dunoņu un laikus, iesprukusi alā.
- ..runcis pamanījās iesprukt sētas spraugā...
- ..tēvs atnāca ar lielu stibu, bet Jūle iespruka kūtī un aizšāva koku priekšā.
1.1.Ielavīties (kur iekšā).
PiemēriDažas strādnieces iesprukušas kantorī prasīt, kāpēc nesāk izsniegt aprēķinu un pases.
- Dažas strādnieces iesprukušas kantorī prasīt, kāpēc nesāk izsniegt aprēķinu un pases.
- Ēdu [zemenes] aizgūtnēm,.. kā norāvies kumeļš, kas iesprucis auzu laukā.
2.parasti 3. pers. Neviļus, negribēti ievirzīties, arī tikt ievirzītam (kur iekšā).
PiemēriPēterītim jau pirksts iesprucis mutē.
- Pēterītim jau pirksts iesprucis mutē.
- Pats [vīrietis] jau tā garš, bet bikses vēl par garām, redzams, kādreiz vilkušās pa zemi, iesprukušas varbūt velosipēda spieķos..
2.1.Strauji ievirzīties (kur iekšā) – par uguni.
PiemēriLiesmas iespruka šķūņa jumtā.
- Liesmas iespruka šķūņa jumtā.
- Ja iesprūkot uguns skurstenī, tad varot nodegt māja.
- Noliņš: Nu, es tur zem ābeles sakūru tādu mazu [ugunskuru]... vai nu es domāju, ka tā uguns iespruks tai caurajā celmā!
2.2.pārn. Neviļus, negribēti tikt izteiktam, izdarītam.
PiemēriAutora stāstījumā, personāžu runā.. iesprūk pa vulgārismam..
- Autora stāstījumā, personāžu runā.. iesprūk pa vulgārismam..
Avoti: 3. sējums