ieviļņot
ieviļņot -oju, -o, -o, pag. -oju
1.parasti 3. pers.; intrans. Viļņojot ieplūst (kur iekšā) – par upi, straumi u. tml.
PiemēriUpe ieviļņo jūrā.
- Upe ieviļņo jūrā.
1.1.pārn. Ieplūst (kur iekšā) – par gaisu smaržu u. tml. Izplatīties (kur iekšā) – par skaņu.
PiemēriCaur vaļējā loga aizkaru šad tad ieviļņo tikko manāma vēsma.
- Caur vaļējā loga aizkaru šad tad ieviļņo tikko manāma vēsma.
- Rita.. atvilka aizkara stūri; istabā ieviļņoja gājēju čalas, ziedu smaržas un sadeguša benzīna tvans.
2.parasti 3. pers.; trans. Ievirzīt (kur) – par viļņiem.
PiemēriGredzentiņu meklēdama, Iekrīt pati Daugavā, Daugav's viļņi nepanesa, Ieviļņoja jūriņā.
- Gredzentiņu meklēdama, Iekrīt pati Daugavā, Daugav's viļņi nepanesa, Ieviļņoja jūriņā.
3.trans. Izraisīt saviļņojumu, jūsmu. Saviļņot.
PiemēriSudrabkalna agrīnie dzejoļi mūs ieviļņo ar.. dziļo cilvēcīgumu, domu un jutu pirmreizīgumu.
- Sudrabkalna agrīnie dzejoļi mūs ieviļņo ar.. dziļo cilvēcīgumu, domu un jutu pirmreizīgumu.
- Dziesma sabrauca, klausītājus ieviļņoja līdz sirds dziļumiem.
Avoti: 3. sējums