ieviļņot
ieviļņot -oju, -o, -o, pag. -oju
1.parasti 3. pers.; intrans. Viļņojot ieplūst (kur iekšā) — par upi, straumi u. tml.
PiemēriUpe ieviļņo jūrā.
1.1.pārn. Ieplūst (kur iekšā) — par gaisu smaržu u. tml. Izplatīties (kur iekšā) — par skaņu.
PiemēriCaur vaļējā loga aizkaru šad tad ieviļņo tikko manāma vēsma.
2.parasti 3. pers.; trans. Ievirzīt (kur) — par viļņiem.
PiemēriGredzentiņu meklēdama, Iekrīt pati Daugavā, Daugav's viļņi nepanesa, Ieviļņoja jūriņā.
3.trans. Izraisīt saviļņojumu, jūsmu. Saviļņot.
PiemēriSudrabkalna agrīnie dzejoļi mūs ieviļņo ar.. dziļo cilvēcīgumu, domu un jutu pirmreizīgumu.
Avoti: 3. sējums