intonācija
intonācija -as, s.
1.val. Valodas skaņu spēka, augstuma, ilguma un tembra maiņas, kas izsaka daļu izteikuma satura.
PiemēriRunas intonācija.
2.val. Valodā noteiktas skaņu augstuma un spēka maiņas zilbē (parasti garā zilbē).
PiemēriZilbes intonācija.
3.mūz. Vismazākā melodijas daļa, kam ir muzikālās izteiksmības nozīme. Mūzikas skaņas izpildījums (ar balsi vai instrumentu).
PiemēriTe [simfonijas 1. daļā] valda maigi liriska noskaņa, melodijas intonācijas kļūst diatoniski noturīgas, tās struktūra dziesmai līdzīga..
3.1.Muzikālā izpildījuma precizitāte.
PiemēriTīra intonācija.
3.2.Komponista vai tautas daiļradei piemītošo īpatnību kopums.
PiemēriRapsodija sākas ar lēnu, patētisku ievadu, kurā sarežģītās harmonijas ietverta latviešu tautas [mūzikas] intonācijām tuva melodija.
3.3.Mūzikas instrumenta katra toņa skanējuma precizitāte (augstumā, tembrā, spēkā).
4.literat. Frāzes jēdzieniskais un emocionālais noskaņojums, ko atklāj, piemēram, vārdu. kārta, konteksts, pieturzīmes.
PiemēriJaunajai rakstniecei ir noteikts epiķes talants, bagāts dažādām liriskām intonācijām.
4.1.pārn. Satura ievirze, pamatnoskaņa (parasti tekstā).
PiemēriŠie pēdējie uzskati.. ir nepārprotami ietekmējuši arī recenzentu vērtējumus, viņu recenziju intonāciju.
Avoti: 3. sējums