ironija
ironija -as, s.; parasti vsk.
Izteiksmes veids, kad zobgalīgi pasaka pretējo domātajam. Izsmejoša zobgalība.
Piemēri«Tās [medūzas] ir glābiņš!» - kapteinis priecīgi iesaucās. «Tagad ir viss, kas nepieciešams bojā gājuša kuģa jūrniekiem,» kapteinis turpināja ar jūtamu ironiju, «ūdens rezerves un pārtikas krājumi.»
- «Tās [medūzas] ir glābiņš!» - kapteinis priecīgi iesaucās. «Tagad ir viss, kas nepieciešams bojā gājuša kuģa jūrniekiem,» kapteinis turpināja ar jūtamu ironiju, «ūdens rezerves un pārtikas krājumi.»
- ..Sausais savaldīja dusmas un mēģināja Nagainim iedzelt ar ironiju, jo viņš zināja, ka tas vairāk sāp.
Avoti: 3. sējums