izdoma
izdoma -as, s.
1.parasti vsk. Spēja radīt domāšanas procesā ko jaunu (tēla, priekšstata, idejas u. tml. veidā). Attiecīgais psihiskais process.
PiemēriIzdomas bagātība.
2.Domās, iztēlē no jauna radītais (tēls, priekšstats, ideja u. tml.).
PiemēriTaču viņa paša [Ostrovska] dzīve tik brīnišķīgi sakusuši ar izdomu, ka mūsu apziņā grūti atdalāms Korčagins no Ostrovska, rakstnieka paša varoņtēls savienojies ar viņa radīto varoni.
2.1.Izdomājums.
Piemēri«Es viņam došu kabatas pulksteni, nē, pildspalvu un sievai teikšu, ka man tramvajā izvilka. Tam viņa noteikti ticēs.» Ratnieks par šo izdomu pie sevis pat pasmaidīja..
Avoti: 3. sējums