izdzīve
izdzīve -es, s.; parasti vsk.
1.Uzdzīve. Baudu pilna dzīve.
Piemēri..ar tādiem ļaudīm viņai nekad nebūs pa ceļam. Tukšums un skaļums, izdzīves kāre un izvirtība ir viss viņu dzīves saturs.
2.Patīkama, bezrūpīga dzīve, laika pavadīšana. Izdzīvošanās.
Piemēri«Te jau varen jauka izdzīve, tā - pie [makšķernieku] uguntiņas, gluži kā jaunības laikos pieguļā...»
Avoti: 3. sējums