izdzīve
izdzīve -es, s.; parasti vsk.
1.Uzdzīve. Baudu pilna dzīve.
Piemēri..ar tādiem ļaudīm viņai nekad nebūs pa ceļam. Tukšums un skaļums, izdzīves kāre un izvirtība ir viss viņu dzīves saturs.
- ..ar tādiem ļaudīm viņai nekad nebūs pa ceļam. Tukšums un skaļums, izdzīves kāre un izvirtība ir viss viņu dzīves saturs.
- ..pilsēta [kara laikā] mēģināja aizmirsties skurbulīgā izdzīvē. Brutalitātes un varmācības otra galējība allaž bijusi juteklība un sentimentalitāte.
- Arī Švauksts maldījās dažas dienas [mērniekiem] līdz, bet tik goda un zaļās izdzīves dēļ.
2.Patīkama, bezrūpīga dzīve, laika pavadīšana. Izdzīvošanās.
Piemēri«Te jau varen jauka izdzīve, tā - pie [makšķernieku] uguntiņas, gluži kā jaunības laikos pieguļā...»
- «Te jau varen jauka izdzīve, tā - pie [makšķernieku] uguntiņas, gluži kā jaunības laikos pieguļā...»
Avoti: 3. sējums