izgudrēm
izgudrēm apst.
Ar iepriekšēju, slēptu nodomu, arī ar viltību.
Piemēri..viņa.. lasīja tās [vēstules] priekšā Soņai, izgudrēm izlaizdama teikumus un vārdus, kas bija domāti tikai viņai vien..
- ..viņa.. lasīja tās [vēstules] priekšā Soņai, izgudrēm izlaizdama teikumus un vārdus, kas bija domāti tikai viņai vien..
- Tā Kalvicu Andrs varēja tik izgudrēm pamīcīties pūlī un aizšmaukt atpakaļ, degunu tai tuklajai, baltajai [mācītāja] rokai nemaz nepiegrūdis.
Avoti: 3. sējums