izjukt
izjukt parasti 3. pers., -jūk, pag. -juka; intrans.
1.Sadalīties daļās, atsevišķos gabalos (piemēram, lūstot, brūkot, plīstot) — par priekšmetu, parasti kāda spēka iedarbībā.
PiemēriPēc brītiņa nogranda pirmais lielgabala šāviens un kāda būda salinieku nometnē izjuka gabalu gabalos.
1.1.Sašķīst, pārvērsties mīkstā masā (piemēram, par augļiem).
PiemēriKartupeļi vāroties izjukuši.
1.2.Sadalīties sastāvdaļās (par priekšmetu kopu), izzust kārtībai starp (priekšmetu kopas) daļām.
PiemēriIzjucis puķu pušķis.
1.3.Izklīst (par cilvēku vai dzīvnieku grupu), izzust noteiktai kārtībai (cilvēku vai dzīvnieku grupā).
PiemēriNiecīgākā ēna vai troksnis tos [ruduļus] spēja izbiedēt, un tad vienā sekundē bars izjuka un sarkanās spuras nozuda dziļumos.
2.Tikt pārtrauktam, neturpināties (par norisi, pasākumu).
PiemēriKrustmāte vēl varbūt ko vairāk būtu runājusi, bet Pekša māte ienāca no lauka iekšā pie ratiņa, un tā šīs valodas izjuka.
2.1.Izbeigt pastāvēt (par cilvēku vienotu kopu).
PiemēriIzjukusi ģimene.
2.2.Izbeigties, izzust (par attiecībām starp cilvēkiem, psihisku stāvokli).
PiemēriMeiteņu draudzība izjuka.
3.Nenotikt (par iecerētu pasākumu, norisi), nerealizēties, netikt realizētam (par nodomu, ieceri u. tml.).
PiemēriSarīkojums izjuka.
Avoti: 3. sējums