izkārtojums
izkārtojums -a, v.
1.Priekšmetu, to daļu izvietojums noteiktā kārtībā, veidā.
PiemēriMāru pārsteidza bilžu daudzums pie sienām, to asimetriskais izkārtojums un lieliskie rāmji.
1.1.Cilvēku izvietojums noteiktā kārtībā, veidā.
PiemēriVingrotāju izkārtojums laukumā.
2.Sastāvdaļu, elementu iekļāvums, izvietojums noteiktā kārtībā kādā sistēmā (piemēram, mākslas darbā).
PiemēriAtskaņu izkārtojums.
3.Sistēmas izveidojums, iekļaujot, izvietojot noteiktā kārtībā atsevišķās sastāvdaļas, elementus.
PiemēriPar kompozīciju sauc daiļdarba uzbūvi, izkārtojumu.
3.1.Izbūve, izveidojums noteiktā kārtībā, veidā.
PiemēriTaisni ģeniāli, Raiņa daiļrades būtībai atbilstoši uzvedumā atrisināts jau pats skatuves pamata izkārtojums.
4.Sadalījums, organizācija pēc noteikta principa.
PiemēriDarba izkārtojums.
Avoti: 3. sējums