izmanīgs
izmanīgs -ais; s. -a, -ā
izmanīgi apst.
1.Tāds, kas prot veikli izmantot apstākļus. Tāds, kas prot veikli izkļūt no sarežģītas situācijas.
PiemēriVecā, izmanīgā kalpone noskūpstīja cienīgtēvam roku un prata izdabāt katram, kas stāvēja par viņu, tas ir, kalponi, augstāk.
1.1.Attapīgs, veikls.
PiemēriJa biju pietiekami acīgs un izmanīgs, nesnaudu.., dabūju pa mēra un pat virsmēra asarim.
1.2.Manīgs, veikls (par dzīvniekiem).
PiemēriKrancis bija gudrs un izmanīgs, toties vecs un slinks suns.
Avoti: 3. sējums