izmānīt
izmānīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Ar viltu, meliem iegūt.
PiemēriAizpērn [medībās] barons Bunduls.. netīšām bija saskrotējis Birnim ādas kažociņu un samaksājis viņam pieci rubļi par klusēšanu, pērn Kokainis ar niķiem bija izmānījis no barona Bunduļa tāpat piecnieku, viņam rādīdams savās drēbēs kožu izēstus caurumus..
2.Ar mānīšanu, viltu panākt, ka izvirzās (no kurienes, kur u. tml.). Izvilināt (1).
PiemēriMirdza nožēloja, ka izmānījusi Ēriku ārā. Tad jau labāk būtu ievedusi savā istabā.
3.novec. Piemānīt.
PiemēriVai, dieviņi, ko darīšu, Mātei pūra atslēdziņa. Zinu gudru padomiņu, Kā māmiņu izmānīt.
Avoti: 3. sējums