izmanīt
izmanīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
Izsecināt vai konstatēt (parasti ar nojautu, pēc netiešām pazīmēm). Nojaust.
PiemēriAndersons bija apzinīgs latvietis, kurš smalki izmanīja, kur latviešu mazgruntnieku attīstība sadūrās ar vācu muižniecības interesēm un priekštiesībām.
Avoti: 3. sējums