izmanīgs
izmanīgs -ais; s. -a, -ā
izmanīgi apst.
1.Tāds, kas prot veikli izmantot apstākļus. Tāds, kas prot veikli izkļūt no sarežģītas situācijas.
PiemēriVecā, izmanīgā kalpone noskūpstīja cienīgtēvam roku un prata izdabāt katram, kas stāvēja par viņu, tas ir, kalponi, augstāk.
- Vecā, izmanīgā kalpone noskūpstīja cienīgtēvam roku un prata izdabāt katram, kas stāvēja par viņu, tas ir, kalponi, augstāk.
- Izmanīgs tas Andrejs, kā ostin saož, kur kaut kas labs un noderīgs. Ne jau pirmoreiz viņš aizsteidzas citiem priekšā.
- Kristīnes māte, izmanīgā un viltīgā Hedviga, gan īsti nepieder pie tiem cilvēkiem, kas gaida atgriežamies bijušo iekārtu kādreizējo budžu atsperratos..
1.1.Attapīgs, veikls.
PiemēriJa biju pietiekami acīgs un izmanīgs, nesnaudu.., dabūju pa mēra un pat virsmēra asarim.
- Ja biju pietiekami acīgs un izmanīgs, nesnaudu.., dabūju pa mēra un pat virsmēra asarim.
1.2.Manīgs, veikls (par dzīvniekiem).
PiemēriKrancis bija gudrs un izmanīgs, toties vecs un slinks suns.
- Krancis bija gudrs un izmanīgs, toties vecs un slinks suns.
- «Ak, tās žagatas, nekaunīgās žagatas,» sūdzējās Stalžāns, «tās ir ne vien plēsīgas, bet arī izmanīgas un blēdīgas. Izraugās tādu brīdi, kad ieroča nav klāt, un man tieši acu priekšā izrauj no būra strazdulēnus..»
Avoti: 3. sējums