izmanīt
izmanīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
Izsecināt vai konstatēt (parasti ar nojautu, pēc netiešām pazīmēm). Nojaust.
PiemēriAndersons bija apzinīgs latvietis, kurš smalki izmanīja, kur latviešu mazgruntnieku attīstība sadūrās ar vācu muižniecības interesēm un priekštiesībām.
- Andersons bija apzinīgs latvietis, kurš smalki izmanīja, kur latviešu mazgruntnieku attīstība sadūrās ar vācu muižniecības interesēm un priekštiesībām.
- Meijers klusu noklausās, klusu sniedz Jānim roku.. Bet tēva rokas spiedienā un acu skatā Jānis izmana atzinību un sirsnību un apmulst vēl vairāk.
- Visumā dravnieku un bišu dravas dziesmās sava noteikta, atšķirīga iedaba tomēr nav izmanāma..
Avoti: 3. sējums