izmiekšķēt
izmiekšķēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju, retāk izmiekšēt, -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju
1.trans. Miekšķējot, mērcējot padarīt pilnīgi mīkstu.
PiemēriIzmiekšķēt mālus.
- Izmiekšķēt mālus.
- Šķita, ka zeme būtu atvērusies visiem ūdeņiem, ko atnesa pavasara vēji, lai izmiekšķētu un sapūdētu zemē ierakto jaunsaimnieka būdu.
- pārn. Viņa nervi bij izmiekšēti kā slapjas dzijas..
- pārn. Izdzertais šampanietis Cepli tā bij izmiekšķējis, ka Austra tagad ar viņu varēja rīkoties pēc patikas.
1.1.Padarīt dubļainu, staignu (piemēram, ceļu, zemi) – parasti par lietu.
PiemēriRudens lietus.. izmiekšķētā zeme izgaroja daudz mitruma, kas cēlās gaisā..
- Rudens lietus.. izmiekšķētā zeme izgaroja daudz mitruma, kas cēlās gaisā..
- Krizdamies ūdens noslīdējis labu tiesu lejāk, pamezdams aiz sevis pinkuļos saveltu mauru ar izmiekšētu celiņu uz kūti.
- Lietainais laiks.. mālaino trasi bija galīgi izmiekšķējis.
2.parasti 3. pers.; intrans. Izmiekšķēties.
PiemēriTīrums lietū izmiekšķējis.
- Tīrums lietū izmiekšķējis.
Avoti: 3. sējums