izmīdīt
izmīdīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Mīdot, arī mīdoties izbojāt vai iznīcināt (daudzus vai visus augus).
PiemēriLopi izmīdījuši auzas.
1.1.Mīdot, arī mīdoties izbojāt vai iznīcināt daudzus vai visus augus (kādā vietā).
PiemēriŠodien vairs neatceros, ka dzīvību vilkam, bet kopām savu izmīdīto puķu dārzu.
1.2.Mīdot, arī mīdoties padarīt viscaur negludu.
PiemēriIzmīdīt sniegu.
1.3.Mīdot, arī mīdoties padarīt viscaur bedrainu. Mīdot, arī mīdoties viscaur nodeldēt.
PiemēriIzmīdīt klonu.
2.Izkult (labību), mīdot ar zirgiem.
PiemēriAr zirgiem agrāk izmīdīja graudus no vārpām.
3.Mīdot, staigājot iznēsāt (ar kājām).
PiemēriIzmīdīt saslaukas pa visu grīdu.
Avoti: 3. sējums