izplēnēt
izplēnēt parasti 3. pers., -plēn, arī -plēnē, pag. -plēnēja; intrans.
1.Pamazām izdegt (par uguni, oglēm).
PiemēriTā vecā uguns, kuru lepni kūrāt jūs, ir izplēnējusi un nesilda vairs mūs.
1.1.Pamazām pazaudēt spilgtumu, izdzist (par gaismas avotu, gaismu).
PiemēriTad zālē izplēn lielā lustra - Un tumsai līdz nāk klusums dziļš.
1.2.pārn. Pamazām izzust (piemēram, par miglu, dūmiem u. tml.).
PiemēriNo skursteņa tek viegla dūmu dzijtiņa un izplēn turpat virs jumta blīvajā lietus padebesī.
1.3.pārn. Pamazām apklust (par skaņām).
PiemēriMotoru rūkoņa un satraukums izplēnēja jūnija bezvēja gaisā.
1.4.pārn. Tuvoties nobeigumam (par dienu, nakti).
PiemēriAizvelkas vakars un izplēn nakts - rītausma atnāk ar vēsti..
1.5.pārn. Izbeigties, izzust (parasti par psihiskām norisēm, to izpausmi).
PiemēriTad atkal dienas bez darba - pelēkas, īgnas. Tomēr neizplēn tukšumā domas par nākotni.
Avoti: 3. sējums