izrotājums
izrotājums -a, v.
1.Paveikta darbība → izrotāt. Priekšmets, ornaments u. tml., kas izgrezno, izdaiļo.
PiemēriTelpas izrotājums.
2.mūz. Ar īpašām zīmēm vai sīkām notīm apzīmēta skaņu grupa vai skaņa, kas bagātina melodiju. Melisms.
Avoti: 3. sējums