izslaucīt
izslaucīt -slauķu, -slauki, -slauka, pag. -slaucīju; trans.
1.Slaukot iztīrīt (piemēram, grīdu, telpu).
PiemēriPalicis viens, Arnis steidzīgi sāka rīkoties. Vispirms izslaucīja grīdu, sakārtoja pārsegus kojām..
Stabili vārdu savienojumiKā izslaucīts.
1.1.Slaukot padarīt (parasti no iekšpuses) sausu, arī tīru, spodru.
PiemēriCilindru [lampai] izslaucīsim, ieliksim jaunu dakti..
1.2.Slaukot padarīt sausu (piemēram, acis, matus).
Piemēri..večiņa izslaucīja piemirkušās acis ar lakatiņa stūri.
1.3.Noslaucīt, nosusināt (piemēram, asaras, ūdens lāses).
PiemēriKaupa saudzīgi saņēma sievas roku: «Izslauki asaras no acīm.»
1.4.pārn.; sar. Iztukšot.
PiemēriBet Irma visu vakaru nerimās kladzināt: «Tad nu redzējāt, kā izslaucīja klēti! Pat sēklu neatstāja.»
2.Slaukot izvirzīt (no kurienes, kur u. tml.).
PiemēriIzslaucīt gružus no istabas.
Avoti: 3. sējums