izsmējīgs
izsmējīgs -ais; s. -a, -ā
izsmējīgi apst.
1.Tāds, kurā izpaužas nievīga, nicīga attieksme (pret kādu, pret ko).
PiemēriIzsmējīgs tonis.
- Izsmējīgs tonis.
- Izsmējīga balss.
- Izsmējīgs smīns.
- Izsmējīgi runāt.
- Pie durvīm stāvēja daži puiši un sarunājās. Ivars pagāja puišiem garām, tie nopētīja viņu ar ziņkārīgām, izsmējīgām acīm.
- «Būtu vismaz tos zābakus nomazgājis! Tāds kā lempis,» manu jūsmošanu pārtrauc izsmējīgi vārdi.
- ..Laicens piesēdās pie kāda brīva galda stūra un rakstīja nopietnu ievadrakstu vai arī izsmējīgu un dzēlīgu feļetonu.
1.1.Tāds, kam ir nievīga, nicīga attieksme (pret kādu, pret ko) – par cilvēku.
PiemēriIzsmējīgs cilvēks.
- Izsmējīgs cilvēks.
- «Pudele uz galda, pats guļ visu dienu, bet es šo uzmanu ar brokastīm, ar pusdienām,» Ella runāja tāda kā sapīkusi, tāda kā izsmējīga.
Avoti: 3. sējums