izspļaut

izspļaut -spļauju, -spļauj, -spļauj, pag. -spļāvu; trans.

1.Ar spļāvienu izvirzīt (no kurienes, kur u. tml.).

PiemēriMutē iesūcās asinis. Izspļāva.

Mutē iesūcās asinis. Izspļāva.
Upīšu Mārtiņš nemaz nesmējās līdzi, ātra usa putekļu lēkšķes no acīm, atklepoja un izspļāva gluži melnu.
..Ģirts izspļāva papirosu pa logu..
pārn. Dziesmas pirmos vārdus viņš tiešām sakošļātus izspļāva no mutes..
pārn. ..briesmonis [vulkāns] izspļāvis milzu uguns lavīnu.
pārn. ..Un, ja es arī bezdibenī lēktu, Aiz riebuma tas mani izspļautu.

1.1.intrans. Izdarīt spļāvienu.

PiemēriViņš izspļāva caur zobiem un.. iebikstīja mācītājam sānos.

1.2.pārn. Spēji izvadīt, izmest (no sevis) – par ierīcēm.

Piemēri..gaisā stiepjas desmītiem lielgabalu stobru. Divi no tiem laiku pa laikam izspļauj uguni.

..gaisā stiepjas desmītiem lielgabalu stobru. Divi no tiem laiku pa laikam izspļauj uguni.
..celtņi velk piebriedušus tīklus, kuru lomu vienā rāvienā izspļauj uz kuģa klāja.

1.3.parasti divd. formā: izspļauts; parasti savienojumā ar «kā»; pārn. Pilnīgi līdzīgs (parasti pēc izskata).

PiemēriStella zīmēja jau trešo zīmējumu, kad ieradās skatītāji... «Mūsu Krišs, nu tu velns, kā izspļauts!»

Stella zīmēja jau trešo zīmējumu, kad ieradās skatītāji... «Mūsu Krišs, nu tu velns, kā izspļauts!»
«Bet mazais tomēr ļoti līdzīgs tev. Kā izspļauts pēc tēva!»
Tas puika tak ir izspļauts tēvs kas tēvs.

Avoti: 3. sējums