iztrenkāt
iztrenkāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; trans.
1.Trenkājot izklīdināt (dzīvniekus).
PiemēriSuns iztrenkā vistas.
- Suns iztrenkā vistas.
- Kara laikā Biržuli tika pavisam nopostīti: ēkas nodedzinātas, kustoņi iztrenkāti, laukos izraktas tranšejas, pļavas aizvilktas dzeloņstieplēm.
1.1.pārn. Būt par cēloni tam, ka izklīst (mākoņi, dūmi).
PiemēriLietus.. pārstājis, un vējš sāk iztrenkāt mākoņus..
- Lietus.. pārstājis, un vējš sāk iztrenkāt mākoņus..
- Miglains jūnija rīts. Viens no tiem rītiem, kad migla nenomāc, nenogulst pie zemes, nesola lietu, bet trauksmaina kūp un mutuļo augšup, kamēr debesu jumolā to iztrenkā spēcīgs vējš.
Avoti: 3. sējums