iztraucēt
iztraucēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1.Ar savu izturēšanos, rīcību, runu panākt, ka (kāds) pēkšņi pārtrauc (darboties, arī atrasties kādā stāvoklī). Būt par cēloni tam, ka (kāds) pēkšņi pārtrauc (darboties, arī atrasties kāda stāvoklī).
PiemēriIztraucēt māti pārdomās.
1.1.Ar savu izturēšanos, rīcību, runu panākt, ka (kas, parasti darbība, stāvoklis) pēkšņi tiek pārtraukts. Būt par cēloni tam, ka (kas, parasti darbība, stāvoklis) pēkšņi tiek pārtraukts.
PiemēriIztraucēt gatavošanos ceļam.
1.2.Pēkšņi pārtraukt (klusumu) — parasti par skaņu. Radot skaņas, pēkšņi pārtraukt (klusumu) — par cilvēkiem vai dzīvniekiem.
PiemēriNakts klusumu aiz loga iztraucēja motora rūkoņa.
2.Pēkšņi izbaidīt.
PiemēriKlēts priekšā bija bezdelīgām perēklis, un es tuvojos klētij klusiem, bailīgiem soļiem, lai neiztraucētu mazos bezdelīdzēnus lizdā..
Avoti: 3. sējums