izvilināt
izvilināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Vilinot panākt, ka izvirzās (no kurienes, kur u. tml.).
PiemēriStalžāna sieva veltīgi nopūlējās runci no turienes [paklāts] izvilināt ar gaļas šķēlīti. Minka pabāza gan degunu no klēts apakšas, paķēra gaļu, bet pabēga ar to atkal atpakaļ..
1.1.Vilinot panākt, ka izvirzās cauri (kam), caur (ko).
PiemēriIzvilināt suni cauri dārzam.
1.2.pārn. Būt par cēloni tam, ka izvirzās (no kurienes, kur u. tml.) — par parādībām dabā.
PiemēriSiltā pavasara diena bija izvilinājusi skolas pagalmā daudz bērnu.
1.3.pārn. Panākt, ka atskan (skaņas, melodija no mūzikas instrumenta).
PiemēriMehāniķa sastrādātā roka viegli kā vasaras vēsma izvilina no vijoles maigi dziedošas skaņas.
2.Ar viltu panākt, ka iedod, atdod (naudu, materiālas vērtības).
PiemēriIzvilināt vecākiem naudu.
2.1.Ar viltu panākt, ka izpauž (piemēram, noslēpumu).
PiemēriViņš visur bija klāt, ar visiem kopā iedzēra un, protams, dzērumā arī no viena otra izvilināja dažus noslēpumus.
2.2.Izraisīt (piemēram, smaidu, smieklus).
Piemēri..Elzas tēls stāv viņa acu priekšā, savārdzis, aizkustinoši maigs bērns, ko gribas mierinot noglaudīt.., lai izvilinātu smaidu bālajā sejā..
Avoti: 3. sējums