izvirzīties
izvirzīties -os, -ies, -ās, pag. -ījos; refl.
1.Virzoties pārvietoties (no kurienes, kur u. tml.) — par cilvēkiem vai dzīvniekiem.
PiemēriIeplestām acīm es vēros neapgaismotajā blakus istabā, no kuras tagad izvirzījās garš, melns stāvs..
1.1.Virzoties pārvietoties cauri (kam), caur (ko) — par cilvēkiem vai dzīvniekiem.
PiemēriIzvirzīties cauri ļaužu drūzmai.
1.2.Virzoties pārvietoties (no kurienes, kur u. tml.) — par transportlīdzekli.
PiemēriKuģis izvirzās no ostas.
1.3.Virzoties pārvietoties cauri (kam), caur (ko) — par transportlīdzekli.
PiemēriPajūgi izvirzījās cauri ciematam.
1.4.Būt tādam, kas augot stiepjas kādā virzienā (par augiem, to daļām).
PiemēriAsni izvirzās no augsnes.
2.parasti 3. pers. Refl. → izvirzīt1. Tikt izvirzītam.
PiemēriLedus izvirzījies no upes grīvas jūrā.
4.parasti 3. pers. Aizņemot kādu platību, atrasties, būt novietotam kādā virzienā, parasti tālāk no pārējā (piemēram, par vietu dabā).
PiemēriPāri sūnu klātam kalnam Inga soļoja uz zemesragu, kur krasts vistālāk izvirzījās uz rietumiem..
4.1.Atrasties, būt novietotam virzienā (no kurienes, kur u. tml.) — par ceļu, upi u. tml.
PiemēriLielceļš pamazām izvirzījās no priežu sila.
4.2.Atrasties, būt novietotam virzienā cauri (kam), caur (ko) — par ceļu, upi u. tml.
PiemēriCeļš izvirzās cauri mežam.
5.Ar savu rīcību, darbu, darbību panākt, ka nokļūst (pirmajā vietā, vadībā, priekšgalā u. tml.), ka iegūst ievērību.
PiemēriVilma nekad nebija domājusi, kā izvirzīties, izcelties citu priekšā.
5.1.Ieņemt, iegūt (parasti atzīstamu, nozīmīgu vietu, stāvokli attieksmē pret ko līdzīgu, atbilstošu) — par parādībām sabiedrībā.
PiemēriPēc Šekspīra redzamā vietā izvirzās franču klasicistu traģēdijas 17. gs...
6.parasti 3. pers. Rasties (piemēram, par uzdevumu, problēmu).
PiemēriJau ceļā uz Kijevu Iljam izvirzās citi uzdevumi..
Avoti: 3. sējums