kārns
kārns -ais; s. -a, -ā
1.Ļoti kalsns, vājš, arī ļoti novājējis (par cilvēku, tā ķermeni, ķermeņa daļām).
PiemēriDežurants, gludi skuvies kārns vīrs sarkanā cepurē..
- Dežurants, gludi skuvies kārns vīrs sarkanā cepurē..
- Dažkārt apvilku tēva goda uzvalku, ap maniem kārnajiem pleciem un antenas vidukli zilais bostons izmisīgi plīvoja un krokojās..
- Acu priekšā pavīd sadzeltējušās sejas, kārnās rokas.
1.1.Ļoti vājš, arī ļoti novājējis (par dzīvniekiem, to ķermeni, ķermeņa daļām).
Piemēri..Brīviņš lika viņam iejūgt lielo melni - ar Māšu vairs negribējās braukt, kā no pļaujas svētkiem viņa palika arvien kārnāka, stāvēja nokārtu galvu un tādām nespodrām acīm..
- ..Brīviņš lika viņam iejūgt lielo melni - ar Māšu vairs negribējās braukt, kā no pļaujas svētkiem viņa palika arvien kārnāka, stāvēja nokārtu galvu un tādām nespodrām acīm..
- Netālu no pilsētas sagāztajos atkritumu kalnos Klintai pretī izlēca kārns suns..
- Un tad gadījās vārnai Zilganai, asai un kārnai, Lidot tur pāri.
2.apv. Neauglīgs, liess (par augsni).
Piemēri«Mums tikai vietām ir māls, bet vairumā kārna smilts. Cik uzlej sviedru, tik izaug.»
- «Mums tikai vietām ir māls, bet vairumā kārna smilts. Cik uzlej sviedru, tik izaug.»
- Kaut arī plikam, tādam mācītam vīram vecais Kauva beidzot tomēr atdod vecāko meitu Malvīni par sievu un atgriež pūrā kārno zemes lepsi [gabalu] pie Nurmu dzērveņu purva.
Avoti: 4. sējums