kāroties
kāroties parasti 3. pers., -ojas, pag. -ojās; refl.; trans.
1.Izjust lielu organisku nepieciešamību (pēc kā ēdama, dzerama, arī ko ēst, dzert). Kārot (1).
PiemēriPastāvīgi [slimniecei] slāpa pēc kaut kā skāba, tā kārojās rūgušpiena.
2.Ļoti vēlēties, gribēt iegūt. Arī alkt. Kārot (2).
PiemēriViņai vienmēr kārojies suņa, jau kopš agras bērnības, un nekad šī vēlēšanās nav piepildījusies.
2.1.Izjust spēcīgu vēlēšanos (ko darīt).
PiemēriJēkabs jaunībā meklēja ne vien mīļu, bet arī jautru sievu. Pārlieku kārojās mūžu ar dziesmām un smiekliem nodzīvot.
Avoti: 4. sējums