kašķīgs
kašķīgs -ais; s. -a, -ā
kašķīgi apst.; sar.
1.Ķildīgs, strīdīgs. Arī nesaticīgs.
PiemēriDaba Frīdim nav slikta, vienīgi māte viņam pagalam kašķīga.
- Daba Frīdim nav slikta, vienīgi māte viņam pagalam kašķīga.
- ..ciemā to pazina kā diezgan kašķīgu vīreli, kas necietīs klusu, bet apskries vai puspasaules, lai izkratītu savu sirdi.
- Valda gan ir neiedomājami kašķīga.. Biruta varētu pat teikt, ka Valdai sagādā sevišķu prieku runāt māsai pretī.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriEs pazīstu viņa kašķīgo dabu, viņš meklē man pieskarties, lai jums visām sariebtu.
- Es pazīstu viņa kašķīgo dabu, viņš meklē man pieskarties, lai jums visām sariebtu.
Avoti: 4. sējums