karaklausība
karaklausība -as, s.; parasti vsk.
1.Pilsoņu pienākums kalpot valsts bruņotajos spēkos.
PiemēriBūt padotam karaklausībai.
2.pareti Karadienests.
PiemēriVisiem jaunajiem cilvēkiem bija ap divdesmit - vecums, kad ūsu augšanas posms jau redzami iestājies un ložu laiks jeb iesaukšana karaklausībā tikpat kā durvju priekšā.
Avoti: 4. sējums