karaklausība
karaklausība -as, s.; parasti vsk.
1.Pilsoņu pienākums kalpot valsts bruņotajos spēkos.
PiemēriBūt padotam karaklausībai.
- Būt padotam karaklausībai.
- Sociālisma iekarojumu, padomju tautas mierīgā darba, valsts suverenitātes un teritoriālās integritātes aizsardzības nolūkā izveidoti PSRS Bruņotie Spēki un noteikta vispārēja karaklausība.
2.pareti Karadienests.
PiemēriVisiem jaunajiem cilvēkiem bija ap divdesmit - vecums, kad ūsu augšanas posms jau redzami iestājies un ložu laiks jeb iesaukšana karaklausībā tikpat kā durvju priekšā.
- Visiem jaunajiem cilvēkiem bija ap divdesmit - vecums, kad ūsu augšanas posms jau redzami iestājies un ložu laiks jeb iesaukšana karaklausībā tikpat kā durvju priekšā.
- «Kā dzird, gribot samazināt karaklausības laiku. Esot iesniegts projekts saeimā.»
Avoti: 4. sējums