kaunpilns
kaunpilns -ais; s. -a, -ā.
Tāds, kas apkauno. Tāds, kas neatbilst morāles normām.
PiemēriKaunpilns darījums.
- Kaunpilns darījums.
- Kaunpilna izgāšanās.
- Likās, viņš gaidīja, ka tiesa noskaidros kādu pārpratumu, pateiks, ka viņš nav vainīgs, un atbrīvos no šī kaunpilnā stāvokļa.
Avoti: 4. sējums