kauns
kauns -a, v.; parasti vsk.
1.Morālas jūtas, kas saistītas ar nepatīkamu pārdzīvojumu, piemēram, par kādu nodarījumu, rīcību.
PiemēriPārņem kauns.
2.Nepatika, mulsums, ko izraisa paša vai cita amorāla, nepieklājīga, arī situācijai nepiemērota rīcība.
PiemēriKauns rādīt asaras.
Stabili vārdu savienojumiKā nav kauna? Ne kauna, ne goda. Vai nav kauna?
3.Apkaunojums. Arī negods.
PiemēriPiedzīvot kaunu.
Stabili vārdu savienojumi(Pa) darīt kaunu. (Pie)naglot pie kauna staba.
4.Morāli negatīvi vērtējams fakts, parādība. Morāli negatīvs (fakta, parādības) vērtējums.
PiemēriCik vien spēji, tu zagi un rāvi, Līdi, spiegoji, bendēji, kāvi, Kas vien ir kauns, to tu darīji..
Stabili vārdu savienojumiKauna darbs. Kauna lieta.
4.1.izsauk. nozīmē Lieto, lai izteiktu negatīvu vērtējumu, paustu negatīvu attieksmi.
PiemēriOrta: Kauns, staltais daugavieti! Slava tev meitas vērt Kā krellītes uz diedziņa, - Ne tik daudz nepieproti, Skuķim dot mīļus vārdus.
Stabili vārdu savienojumi(Sa)metas kauns. Atstāt (arī pamest) kaunā. Kauna dēļ (arī pēc). Kauna traips. Krist kaunā.
Avoti: 4. sējums