kautrība
kautrība -as, s.; parasti vsk.
1.Morālas jūtas, arī personības īpašība, kas izpaužas, piemēram, atturīgā uzvedībā, sevis, savu nopelnu neizcelšanā.
PiemēriSievišķīga kautrība.
- Sievišķīga kautrība.
- Te [lugā] daudz dzejas un jūtu daiļuma, sievietes skaistuma, kautrības un lepnuma cildinājuma.
- Viņš pats arī juta, ka es [meitene] no viņa vairos, bet laikam šo vairīšanos šķita izrietam no manas kautrības.
- pārn. Ceļa malā ķiršu karogs celts: Krāsu košums kautrībā tiem smelts, Bet no saules - pilnība un briedums.
2.Nedrošums, mulsums, neērtuma izjūta. Arī biklums.
PiemēriLaimīgi satraukts, Lipsts gribēja skriet pāri ielai, tomēr dīvaina nedrošība viņu atturēja. Brīdi pats ar sevi tielējies, Lipsts kautrību pārvarēja.
- Laimīgi satraukts, Lipsts gribēja skriet pāri ielai, tomēr dīvaina nedrošība viņu atturēja. Brīdi pats ar sevi tielējies, Lipsts kautrību pārvarēja.
- ..Indra sajuta, ka jārunā. Pārvarējusi kautrību, viņa kādu rītu māsai sacīja: «Tev nevajag aicināt Visvaldi pie sevis.»
- ..jaunieši pie galda bieži vien pārāk kautrējas. Viesim šai ziņā derētu atteikties no pārmērīgas kautrības, jo galdā uzliktais taču nav domāts kā saglabājama dekorācija.
Avoti: 4. sējums