kautiņš
kautiņš -a, v.
1.Cīņa (parasti brutāla, nežēlīga), piemēram, sitot ar rokām, sitot vai durot ar kādiem ieročiem.
PiemēriSīvs kautiņš.
- Sīvs kautiņš.
- Rīkot kautiņus.
- Ielaisties kautiņā.
- Rubuls.. paredzēja kautiņu. Viņš.. palīda zem gultas un aizturēja dvašu. Pa tumsu atskanēja sitieni, lāsti, šņukstieni.
- Lielīšanās bija pirmā dzēruma stadija. Otrajā stadijā pretīrunāšana noveda pie trauku dauzīšanas un kautiņa.
- «Viņam ir runga!» teica baltmatainis. - «Met zemē!» pavēlēja atamans. Aiz šiem diviem skrēja vēl četri, nevis tādēļ, lai piedalītos kautiņā, bet lai redzētu to.
1.1.Cīņa (starp dzīvniekiem).
PiemēriKūtīs un aplokos, kur uzturas cūkas un sivēni, nereti notiek kautiņi, kas var radīt smagas traumas.
- Kūtīs un aplokos, kur uzturas cūkas un sivēni, nereti notiek kautiņi, kas var radīt smagas traumas.
- Elektriskajam zutim neuzbrūk neviens jūras plēsoņa, taču savā starpā tie jo bieži rīko kautiņus, kuros laiž darbā nāvējošo ieroci - elektrisko strāvu.
2.pareti Bruņota sadursme. Kauja.
PiemēriBij briesmu daudz un bargu kautiņu, Bet saldi šķita kauju dūmi sīvie, Jo zeme pagriezās uz jaunu dzīvi..
- Bij briesmu daudz un bargu kautiņu, Bet saldi šķita kauju dūmi sīvie, Jo zeme pagriezās uz jaunu dzīvi..
- Targals: Jūs zināt, mūsu valstij briesmas draud: No āra ienaidnieks un iekšā jukas. Kopš viņa nelaimīgā kautiņa Mēs ilgāk nespējam vairs turēties.
Avoti: 4. sējums