kaunēties
kaunēties -os, -ies, -as, pag. -ējos; refl.
1.Izjust kaunu (1).
PiemēriMani jau sodījusi tiesa, esmu izstumta no sabiedrības, un tās locekļi mani atzinuši par ļaunu un netikumīgu sievieti. Man vajadzētu kaunēties.., un es to arī daru..
2.Izjust kaunu (2).
PiemēriBet Džamaledīns mani nedzirdēja. Viņa tumšās, spožās acis lūkojās kaut kur iesāņus un izvairījās no parastā, taisnā skatiena. Domāju, ka viņš kaunas par savām asarām pēc ērgļa aizlaišanās.
2.1.Justies neērti (par kādu), atzīt par sev nepiemērotu, neatbilstošu (kādu).
PiemēriKā tie [radi] savējus cienī, nekaunas vis vecā Avotiņa, lai arī viņš dzīvojis nabagmājā, bet izvada, lūk, ar kādu godu!
3.Izjust kautrību. Kautrēties.
PiemēriMan ir tik savādi, ka visi uz mani skatās svešā vietā, un es kaunos pat ēst.
Stabili vārdu savienojumiNekaunēties ne no kā. Nekaunēties ne no kāda (arī viena) darba.
Avoti: 4. sējums