klabēt
klabēt klabu, klabi, klab, pag. klabēju; intrans.
1.parasti 3. pers. Radīt īslaicīgus, citu citam sekojošus trokšņus, piesitoties (pie kā), atsitoties (pret ko) — par cietiem priekšmetiem, to daļām. Atskanēt šādam troksnim.
Piemēri..zābaki klabēja uz grīdas kā zirgam pakavi..
Stabili vārdu savienojumiZobi klab.
1.1.pārn. Būt nelabskanīgam, neveikli izvēlētam (piemēram, par vārdiem, atskaņām).
PiemēriDzīvību viņa teikumi neiegūst, vārdi klab, klab rindas, un dzejnieks saplēš uzrakstīto.
2.vienk. Runāt ko nevajadzīgu, bezsaturīgu (parasti ilgāku laiku). Pļāpāt.
Piemēri..Andrs nelika mieru, iesācis klabēt gluži kā tas pats Lakstiņš. Par Lauru un viņas Lejassmeltēnu Jorģi, par to lempi, kas lūpu neprata pievilkt un uz baznīcu brauca kūtī sabristiem zābakiem.
2.1.trans.
PiemēriKo nu klabi atkal niekus?
Stabili vārdu savienojumiKlab kā kulstīkla. Mute klab.
Avoti: 4. sējums