klabēt
klabēt klabu, klabi, klab, pag. klabēju; intrans.
1.parasti 3. pers. Radīt īslaicīgus, citu citam sekojošus trokšņus, piesitoties (pie kā), atsitoties (pret ko) – par cietiem priekšmetiem, to daļām. Atskanēt šādam troksnim.
Piemēri..zābaki klabēja uz grīdas kā zirgam pakavi..
- ..zābaki klabēja uz grīdas kā zirgam pakavi..
- Klab rakstāmmašīnu un skaitļojamo mašīnu kauliņi, skan lietišķas sarunas..
- Meitenes drebinās, dzirdu, kā Anitai, kas stāv man līdzās, klab zobi.
Stabili vārdu savienojumiZobi klab.
- Zobi klab — Saka, ja sajūt stipru aukstumu. Saka, ja izjūt lielas bailes, satraukumu.
1.1.pārn. Būt nelabskanīgam, neveikli izvēlētam (piemēram, par vārdiem, atskaņām).
PiemēriDzīvību viņa teikumi neiegūst, vārdi klab, klab rindas, un dzejnieks saplēš uzrakstīto.
- Dzīvību viņa teikumi neiegūst, vārdi klab, klab rindas, un dzejnieks saplēš uzrakstīto.
- Jauns vārds - tas dažreiz troksni rada, Bet, vārsmā ietverts, nikni klab.
- Viņai ļoti gribējās, kaut taču tuvinieki dziedājuši ko saturīgāku, nevis tādu te [dziesmu], ar klabošām atskaņām, nez no kurienes ņemtu melodiju...
2.vienk. Runāt ko nevajadzīgu, bezsaturīgu (parasti ilgāku laiku). Pļāpāt.
Piemēri..Andrs nelika mieru, iesācis klabēt gluži kā tas pats Lakstiņš. Par Lauru un viņas Lejassmeltēnu Jorģi, par to lempi, kas lūpu neprata pievilkt un uz baznīcu brauca kūtī sabristiem zābakiem.
- ..Andrs nelika mieru, iesācis klabēt gluži kā tas pats Lakstiņš. Par Lauru un viņas Lejassmeltēnu Jorģi, par to lempi, kas lūpu neprata pievilkt un uz baznīcu brauca kūtī sabristiem zābakiem.
2.1.trans.
PiemēriKo nu klabi atkal niekus?
- Ko nu klabi atkal niekus?
Stabili vārdu savienojumiKlab kā kulstīkla. Mute klab.
- Klab kā kulstīkla idioma — vienk. Saka par cilvēku, kas daudz runā (parasti ko nevajadzīgu, bezsaturīgu).
- Mute klab — vienk. Saka, ja cilvēks daudz runā (parasti ko nevajadzīgu, bezsaturīgu).
Avoti: 4. sējums