klaidonis
klaidonis -ņa, v.
klaidone -es, dsk. ģen. -ņu, s.
1.Cilvēks, kas eksistē bez pastāvīgas dzīves un darba vietas, arī neievērojot morāles normas. Cilvēks, kas pastāvīgi klaiņo no vienas vietas uz citām un ir bez noteikta eksistences pamata.
PiemēriVīrs apdilušajā žaketē droši vien ir bezdarbnieks, bet tas ar skrandaino mēteli un sarkano degunu - klaidonis.
- Vīrs apdilušajā žaketē droši vien ir bezdarbnieks, bet tas ar skrandaino mēteli un sarkano degunu - klaidonis.
- Tagad viņam divdesmit gadu un krietns klaidoņa stāžs aiz muguras.
- sal. Ja Kasparu zemnīcā gaidītu dvīņi, arī viņš droši vien tagad nezvilnētu ceļmalas putekļos kā pēdējais klaidonis...
1.1.Klaiņojošs dzīvnieks.
PiemēriLai neuztraucas tie dzīvnieku draugi, kas par saviem kaķiem rūpējas, - šāds dzīvnieks nenokļūs klaidoņu pulkā.
- Lai neuztraucas tie dzīvnieku draugi, kas par saviem kaķiem rūpējas, - šāds dzīvnieks nenokļūs klaidoņu pulkā.
- ..asari nav nekādi klaidoņi, tie parasti mēdz uzturēties vienā iemīļotā vietā.
- Viņa [emigranta] skatienā bija kaut kas no izsalkuša suņa klaidoņa, reizē bailīgs un ziņkārīgs, kaunīgs un uzbāzīgs.
Avoti: 4. sējums