klaudzēt
klaudzēt klaudzu, klaudzi, klaudz, pag. klaudzēju; intrans.
1.parasti 3. pers. Radīt spalgu, samērā skaļu troksni (piemēram, par cietiem priekšmetiem, kas atsitas pret ko, par strauji aizvērtām durvīm). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriZābaki klaudz uz ietves.
1.1.Spalgi, samērā skaļi skanēt (parasti par sliedēm, kāpnēm, pa kurām brauc, iet).
PiemēriVilciens šūpojas, sitas sliedēs - sliedes klaudz.
1.2.Spalgi, samērā skaļi skanēt (par soļiem, sitieniem u. tml.).
PiemēriZem kājām pelēka ietve. Ilga neredz neko citu kā vien šo vienmuļo pelēkumu, uz kura klaudz, soļi.
2.parasti 3. pers. Darbojoties radīt spalgu, samērā skaļu troksni (par mašīnām, mehānismiem).
PiemēriKlaudz vairāk kā [nekā] sešsimt steļļu un piepilda cehu ar pastāvīgu klaboņu un dunoņu..
3.parasti 3. pers. Būt tādam, kurā skan spalgs, samērā skaļš troksnis (parasti par vietu, telpu).
PiemēriViņā pusē, piekalnē, Mārtiņš ar cirvja pietu velēja stādaigu sētu tā, kar visa pasaule klaudzēja.
4.vienk. Runāt ko nevajadzīgu, bezsaturīgu (parasti ilgāku laiku). Pļāpāt.
PiemēriUldis: Ko tu klaudz [klaudzi]? Vai tev mute dzirnas bija?
Avoti: 4. sējums