klints
klints klints, dsk. ģen. klinšu, s.
1.Masīva akmens krauja. Ļoti liels masīvs akmens ar stāvām malām.
PiemēriSmilšakmens klintis.
Stabili vārdu savienojumiKlinšu kāpējs.
2.ģen.: klinšu, adj. nozīmē Tāds, kas dzīvo, uzturas klinšainās vietās (par dzīvniekiem). Tāds, kas pielāgojies dzīvei klinšainās vietās.
PiemēriKlinšu ērglis pārtiek no dažāda lieluma zvēriem un putniem..
2.1.Tāds, kas parasti aug klinšainās, akmeņainās vietās (par augiem).
PiemēriGāršā [Belovežā] aug tādas retas, Vidusjūras piekrastē sastopamas sugas kā klinšu ozols, efeja, baltegle.
Avoti: 4. sējums