klumburot
klumburot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.; sar.
Neveiklā, grīļīgā gaitā iet.
PiemēriDrošākie [puikas] lēkāja piedzērušajam pa priekšu, rādīja mēli un garo degunu, un, kad tas, neveikli klumburodams, lādēdamies mēģināja kādu noķert, viss bars.. pašķīda kā zvirbuļi.
- Drošākie [puikas] lēkāja piedzērušajam pa priekšu, rādīja mēli un garo degunu, un, kad tas, neveikli klumburodams, lādēdamies mēģināja kādu noķert, viss bars.. pašķīda kā zvirbuļi.
- Kādu brīdi viņi klumburo pa nevienādiem ķieģeļiem izlikto ietvi, tad sāk soļot pa ielas vidu.
- ..tikpat kā no zemes izlīdis, Džeriks [suns] jau klumburoja lejup pa stāvo krastu..
Avoti: 4. sējums