klīņāt
klīņāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; intrans.; apv.
Klaiņot1.
PiemēriGalīgi apklusis, sevī noslēdzies, Elmārs klīņāja pa pagalmu..
- Galīgi apklusis, sevī noslēdzies, Elmārs klīņāja pa pagalmu..
- ..iepriekšējās dienās visu laiku biju klīņājis pa Vidzemes uzkalniem un nokalnēm..
- pārn. Mums meži, kur saule pat starus nemet, kur ēnas vien klīņāt mīl.
Avoti: 4. sējums